(1.12)
tasya saṁjanayan harṣaṁ kuru-vṛddhaḥ pitāmahaḥ |
siṁha-nādaṁ vinadyoccaiḥ śaṅkhaṁ dadhmau pratāpavān ||
śrīdharaḥ : tad evaṁ bahu-māna-yuktaṁ rāja-vākyaṁ śrutvā bhīṣmaḥ kiṁ kṛtavān ? tad āha--tasyety-ādi | tasya rājño harṣaṁ kurvan pitāmaho bhīṣma uccair mahāntaṁ siṁha-nādaṁ vinadya kṛtvā śaṅkhaṁ dadhmau vāditavān ||12||
madhusūdanaḥ : stautu vā nindatu vā etad-arthe dehaḥ patiṣyaty evety āśayena taṁ harṣayann eva siṁha-nādaṁ vinadya śaṅkha-vādyaṁ ca kāritavān ity āha—tasyeti | evaṁ pāṇḍava-sainya-darśanād atibhītasya bhaya-nivṛtty-artham ācāryaṁ kapaṭena śaraṇaṁ gatasya idānīm apy ayaṁ māṁ pratārayatīty asantoṣa-vaśād ācāryeṇa vāṅ-mātreṇāpy anādṛtasyācāryopekṣāṁ buddhvā, ayaneṣv ity-ādinā bhīṣmam eva stuvatas tasya rājño bhaya-nivartakaṁ harṣaṁ buddhi-gatam ullāsa-viśeṣaṁ sva-vijaya-sūcakaṁ janayann uccair mahāntaṁ siṁha-nādaṁ vinadya kṛtvā | 
yad vā, siṁha-nādam iti ṇamul-antam | ato raipoṣaṁ puṣyatītivat tasyaiva dhātoḥ punaḥ prayogaḥ | śaṅkhaṁ dadhmau vāditavān | kuru-vṛddhatvād ācārya-duryodhanayor abhiprāya-parijñānaṁ pitāmahatvād anupekṣaṇaṁ, na tv ācāryavad upekṣaṇaṁ, pratāpavattvād uccaiḥ siṁhanāda-pūrvaka-śaṅkha-vādanaṁ pareṣāṁ bhayotpādanāya | atra siṁha-nāda-śaṅkha-vādyayor harṣa-janakatvena pūrvāpara-kālatve’py abhicaran yajetetivaj janayann iti śatāvaśyaṁ-bhāvitva-rūpa-vartamānatve vyākhyātavyaḥ ||12||
viśvanāthaḥ : tataś ca sva-saṁmāna-śravaṇa-janita-harṣas tasya duryodhanasya bhaya-vidhvaṁsanena harṣaṁ sañjanayituṁ kuru-vṛddho bhīṣmaḥ siṁha-nādam iti upamāne karmaṇi ceti ṇamul siṁha iva vinadya ity arthaḥ ||12||
baladevaḥ : evaṁ duryodhana-kṛtāṁ sva-stutim avadhārya sa-harṣo bhīṣmas tad-antar-jātāṁ bhītim utsādayituṁ śaṅkhaṁ dadhmāv ity āha | siṁha-nādam ity upamāne karmaṇi ceti [pā. 3.4.45] pāṇini-sūtrāt ṇamul | cāt kartary upamāne ity arthaḥ | siṁha iva vinadya ity arthaḥ | mukhataḥ kiñcid anuktvā śaṅkha-nāda-mātra-karaṇena jaya-parājayau khalv īśvarādhīnau tvad-arthe kṣatra-dharmeṇa dehaṁ tyakṣyāmīti vyajyate ||12||